Teika par Viešūra ezeru
Sākumā lielais Viešūrs bijis bērzauniešos, zemajā līdzenumā starp Bērzauni un Grostonu. Tur viņš viļņoja jau kopš neatminamiem laikiem. Bet tad ezera tuvumā ierīkoja Bērzaunes muižu. Visapkārt ezeram radās muižas tīrumi, bet krastmalā uzcēla lielas rijas. Un ezers redzēja, ka ļaudis tīrumos sāk strādāt bez liela prieka, bet rijās tos piespiež strādāt jau no pusnakts. Tas Viešūram nepatika.
Viņš dusmojās, saskaitās un beidzot nolēma pārcelties uz citu dzīves vietu. Un tad nu vienā dienā ezers sāka savelties lielos viļņos. Arvien lielāki un dziļāk tie vēlās. Arvienu augstāk sāka pacelties viļņu putainās galotnes. Ik ar mirkli trakāk un baismīgāk atskanēja ūdens vālu krācieni un šļakstieni. Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad viļņi vairs neskāra dubļaino dibenu un ezers pavisam atdalījās no zemes. Briesmīgi šņākdams, pacēlās gaisā kā melns mākonis, ar visām zivīm.
Apskatījies visapkārt, pamalē ieraudzījis Gaiziņkalnu. Tas bija visaugstākais apkārtnes kalns, un Viešūrs nolēma nolaisties aiz tā, lai no nīstās Bērzaunes muižas nebūtu nekas ne i redzams, ne i dzirdams.
Pats ar savu vēju atnācis virs tagadējās vietas, ezers redzēja, ka tā būs laba, ir kalnaina un šais kalnos uzceltas mājas. Bet cilvēkiem Viešūrs bija draudzīgs un tāpēc uzreiz nolaidās lejā. Brīdinoši stāvēja pār visu apkārtni un zemē nolija tikai kā straumains lietus. Visi cilvēki un dzīvnieki paspēja izglābties, un ezera dibenā palika tikai tukši dzīvokļi. Tie vēl tagad tur atrodas. Un arī tagad vēl Viešūrs ir cilvēku un dzīvnieku draugs, un tāpēc viņā neviens nenoslīkst.
(pierakstījis Jānis Krūmiņš)